Lerici atrodas Ligūrijas austrumu malā kā neliels amfiteātris, vērsts pret jūru - pasteļkrāsu mājas, palmu ieskauta promenāde un pils, kas it kā sargā Dzejnieku līci.

Camogli ir neliela Ligūrijas zvejnieku pilsētiņa, kas no jūras izskatās kā ūdenskrāsu paraugu rinda - rozā, citrondzeltena, terakota - novietota pret tumši zaļiem kalniem.

Noli ir viena no tām Ligūrijas vietām, kas šķiet gandrīz pārāk ideāli sakārtotas, lai būtu īstas - pasteļkrāsas mājas, palmu ieskauta promenāde un viduslaiku centrs, iekauts tikai pāris soļu attālumā no jūras.

Atrani ir Amalfijas krasts miniatūrā - kā mežģīņu tīkls no kāpnēm, ēnainām ieliņām un saulainām terasēm, kur ūdens skaņa tevi nekad īsti neatstāj.

Paslēpies starp Pozitāno un Amalfi, Praiano ir Amalfi krasts maigākā izpildījumā. Mazāk ļaužu, lēnākas rīta stundas, saulainas terases sakrautas kā kāršu kaudze uz klints.

Siltie vakari smaržo pēc jūras sāls un grilētas zobenzivs Castellammare del Golfo.

Civitavecchia ir slavena ar prāmjiem un kruīza kuģiem, bet izkāpjot ārpus ostas vārtiem gaiss jau smaržo pēc sāls un siltas akmens. Var dzirdēt koferu riteņus uz ietves, skūteris ātri aizzūmē garām, un kaut kur bāra automāts šņāc espresso kā mazs tvaika dzinējs.

Itālijas papēža pašā galā, Santa Maria di Leuca atrodas tur, kur divas jūras sasveicinās.

Scilla ir tāda piejūras pilsētiņa, kādu iedomājas, kad kāds runā par Dienviditāliju - akmeņaina apmetne, kas piekļāvusies klinšainam krastam, baltas zvejas laivas virinās pie piestātnes, jūra tik dzidra, ka var saskaitīt oļus.

Marzameemi ir saulains zvejnieku ciems Sicīlijas dienvidaustrumu malā, kur medus krāsas akmeņi saplūst ar dzidri zilu jūru, un caur šaurajām ieliņām virmo sāls un grilētas zivis smarža.

Uzlīmēts uz kaļķakmens klintīm un mazgāts ar Adrijas jūru, Polinjano a Mare izskatās kā ūdenskrāsas glezna, ko kāds aizmirsis pabeigt – viss ir debesis, krīta sienas un jūra, kas nepārtraukti maina noskaņojumu.